Policijas darbinieku filmēšana un amatpersonu personas datu aizsardzība.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2019.gada 19.martā taisīja spriedumu (Lieta Nr.A420502213) SKA-6/2019, kurā tika vērtēts Administratīvās apgabaltiesas spriedums, saskaņā ar kuru minētā tiesa izskatīja fiziskas personas rīcības, veicot policijas darbinieku filmēšanu Valsts policijas telpās, tiesiskumu. Minētā lieta ir būtiska no vairākiem aspektiem.

Latvijas Republikas Augstākā tiesa konkrētās lietas ietvaros vērsās Eiropas Savienības tiesā ar diviem jautājumiem, tādēļ konkrētās lietas saistībā ir taisīts arī Eiropas Savienības 2019.gada 14.februāra spriedums lietā Nr.C-345/17.

 

Tiesa uzdeva Eiropas Savienības tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

  • vai Direktīvas 95/46 3.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka policijas darbinieku, kuri pilda savus pienākumus, filmēšana un videoieraksta publicēšana Interneta vietnē, kurā lietotāji var nosūtīt un apskatīt videoierakstus un dalīties ar tiem, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā;
  • vai Direktīvas 95/46 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādi faktiskie apstākļi kā pamatlietā, proti, kad policijas darbinieki tiek nofilmēti paskaidrojumu pieņemšanas laikā policijas iecirknī un kad šādi veikts videoieraksts tiek publicēts tādā Interneta vietnē, kurā lietotāji var nosūtīt un apskatīt videoierakstus un dalīties ar tiem, ir uzskatāmi par personas datu apstrādi žurnālistikas nolūkiem minētās tiesību normas izpratnē.

 

Eiropas Savienības tiesa minētajā lietā, atbildot uz pirmo jautājumu noteica, ka policijas darbinieku filmēšana tiem pieņemot paskaidrojumus policijas iecirknī, un videoieraksta publicēšana Interneta vietnē, kurā lietotāji var nosūtīt un apskatīt videoierakstus un dalīties ar tiem, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Savukārt, attiecībā uz otro jautājumu Eiropas Savienības tiesa norāda, ka policijas darbinieku filmēšana un publicēšana internetā var būt personas datu apstrāde tikai žurnālistikas nolūkiem minētās tiesību normas izpratnē, ja no minētā videoieraksta izriet, ka tā filmēšanas un publicēšanas vienīgais mērķis bija publiskot informāciju, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

 

Ņemot vērā, ka Vispārīgā datu aizsardzības regula Nr.2016/679  (Regula) nepazemina Direktīvā Nr.95/46/EK paredzēto aizsardzības līmeni, Eiropas Savienības sprieduma atziņas ir izmantojamas arī interpretējot Regulas noteikumus.

 

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumā izdarītie secinājumi

 

Augstākās tiesas Senāts sprieduma motīvu daļā (sprieduma 17.paragrāfs) norāda “Apgabaltiesa atzina, ka atsaukšanās uz vārda brīvību ir nepamatota. Senāta ieskatā minētās atziņa ir pareiza. Pieteicējs nav paskaidrojis, kāpēc uzskatīja par būtisku informēt sabiedrību par policijas darbinieku rīcību.

 

Pieteicējs, īstenojot savas tiesības uz vārda brīvību, nav izvairījies no iejaukšanās policijas darbinieku privātajā dzīvē, jo tādu pašu mērķi varēja sasniegt anonimizējot videoierakstu tā, lai nebūtu iespējams identificēt konkrētus policijas darbiniekus. Policijas darbinieku personas datu publicēšanu nevar uzskatīt par absolūti nepieciešamu.”
Tātad, Augstākās tiesas Senāts, kaut arī atsaucas uz vairākiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas precedentiem, kas ļauj atzīt personas brīvību izplatīt dažādus materiālus un atsaukties uz žurnālistikas mērķi, šajā spriedumā atzīst par pamatotu Administratīvās apgabaltiesas secinājumu.

 

Šis ir viens no retajiem spriedumiem, kurā Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments nostājas privātuma tiesības pusē, jo līdz šim pārsvarā gadījumos, kuros ir bijis strīds par Fizisko personu datu aizsardzības likuma piemērošanu kontekstā ar Informācijas atklātības likumu tiesa ir viennozīmīgi nosliekusies tikai un vienīgi par labu vārda brīvībai.

 

Latvijas tiesas spriedumā ir vairākas neprecizitātes.

Pirmkārt, Eiropas Savienības tiesai ir uzdots jautājums tikai un vienīgi par videomateriālu, filmēšanu un video izvietošanu, savukārt, Administratīvo lietu departaments atsaucas gan uz attēlu, gan videomateriālu. Motīvu daļas 15.punktā norādīts: “Kā norādīts iepriekš, personai ir tiesības kontrolēt savu attēla izmantošanu, ņemot vērā, ka tas atklāj personas unikālās īpašības, kas ļauj to identificēt starp citiem cilvēkiem. Tādējādi arī policijas darbiniekiem konkrētajā lietā ir tiesības ne tikai uz savu attēlu, bet arī tiesības kontrolēt tā izmantošanu.” Minētie Latvijas tiesas apsvērumi balstās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietas 2012.gada 7.februāra spriedumu lietā fon Hanovere pret Vāciju (iesniegums Nr. 40660/08 un 60641/08), kur ir runa tikai par fotogrāfiju publiskošanu, nevis videomateriālu. Nav noliedzams, ka katrai personai ir tiesības uz privātuma aizsardzību, savu attēlu un tā kontroli, kas ietilpst tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā. Tāpat arī amatpersonām, protams, arī ir tiesības uz privātās dzīves un personas datu aizsardzību. Ir zināma līdzība attēlam ar video materiālu.

 

Tomēr Administratīvo lietu departamenta spriedumā nav pietiekami nodalīts, vai konkrētā tiesība bauda drīzāk publiski tiesisko vai civiltiesisko aizsardzību. Tādā veidā Administratīvo lietu departaments ir nosliecies tiesības publiskā aspekta aizsardzības virzienā. Šajā saistībā būtiski ir arī uzsvērt, ka persona var savas tiesības aizsargāt arī civiltiesiskā ceļā, taču spriedumā samērs starp administratīviem līdzekļiem un civiltiesisko aizsardzību nav atklāts.

 

Otrkārt, spriedumā norādīti vairāki pretrunīgi konstatējumi: “Pieteicējs nav paskaidrojis, kāpēc uzskatīja par būtisku informēt sabiedrību par policijas darbinieku rīcību”. Tai pat laikā Senāts sprieduma motīvu daļas 14.punktā raksta: “Apgabaltiesas spriedumā norādīts, ka pieteicējs ne iestādei, ne paskaidrojumos tiesai un apelācijas sūdzībā nav norādījis, ar kādu mērķi videomateriāls publiskots. Senāta ieskatā, minētais apgabaltiesas secinājums nav pilnībā pareizs, jo pieteicēja paskaidrojumos un tiesai iesniegtajos dokumentos ir atrodama norāde, ka pieteicēja mērķis bijis pievērst sabiedrības uzmanību, pieteicēja ieskatā, prettiesiskajām policijas darbinieku darbībām, kas notikušas pieteicēja paskaidrojumu sniegšanas laikā policijas iecirknī.”

 

Līdz ar to Senāts var konstatēt un pat konstatē mērķi, kāpēc pieteicējs ir publiskojis videomateriālu, tomēr tai pat laikā norāda, ka pieteicējs tomēr, it kā nav paskaidrojis, kāpēc uzskatīja par būtisku informēt sabiedrību par policijas darbinieku rīcību (17.punkts).

 

Tāpēc spriedumā nav skaidri norādīts, kādēļ (ja Eiropas Savienības tiesa norāda, ka tā vispār var būt personas datu apstrāde žurnālistiskas nolūkiem), pieteicēja rīcība konkrētajā gadījumā nevar būt šis žurnālistikas mērķis, jo, piemērojot objektīvās izmeklēšanas principu administratīvajai tiesai šis mērķis bija vai nu jānoskaidro, vai jāatzīst, ka jau noskaidrotais mērķis (pievērst sabiedrības uzmanību, pieteicēja ieskatā, prettiesiskajām policijas darbinieku darbībām) neatbilst žurnālistikas nolūkiem. Žurnālistikas mērķis ir tikai daļa no tiesības uz vārda brīvību kopumā. Tāpēc tiesai vajadzēja spriedumā analizēt tieši šo tiesības uz vārda brīvību aspektu.

 

Kopumā jāvērš uzmanība uz to, ka tiesībām uz personas datu aizsardzību ir jāpievērš rūpīgāka uzmanība kontekstā ar informācijas izplatīšanu un publicēšanu.

 

Māris Ruķers

image_pdf